Zivju konservu ražotājs “Unda” pēdējos gados piedzīvo uzrāvienu šprotu ražošanā – ne tikai audzis pieprasījums, bet arī nopietni tiek strādāts piedāvājuma dažādošanā, vienlaikus nodrošinot augstu kvalitāti. Pērn uzņēmums saņēmis arī Zemkopības ministrijas apbalvojumu “Lielais loms”. Par uzņēmuma darbu stāsta SIA “Unda” valdes priekšsēdētājs Artūrs Bubišs.

 

Zivju konservu ražotne “Unda”

• Atrodas Tukuma novada Engurē.
• Dibināts 1907. gadā, padomju gados pārtapa par kolhoza “Padomju zvejnieks” ražotni, “Undas” vārdu atguva 1992. gadā, kad uzņēmumu privatizēja.
• Pamatprodukcija – šprotes eļļā, kopumā sortimentā ir ap 50 dažādu zivju konservu veidu.
• Noieta tirgi ir Vācija, Polija, Spānija, Portugāle, ASV, Japāna, Jaunzēlande, Austrālija, Ēģipte un citas valstis.
• Šprotes tirgo ar 1931. gadā radīto un 2017. gadā  atjaunoto preču zīmi “Diplomats”.
• Nodarbina vairāk nekā 180 darbinieku.
• Izejvielu šprotu ražošanai iegādājas no Latvijas lielākajiem zvejniecības uzņēmumiem, kā arī sadarbojas ar vienu Igaunijas zvejnieku uzņēmumu.
• Zivrūpnieku asociācijas un biedrības “Rīgas Šprotes” biedrs no to dibināšanas brīža.
• Īsteno projektu par kopskaitā 630 saules paneļu uzstādīšanu ar sistēmas jaudu 236 kW, kas uzņēmumam ik gadu saražos vismaz 226 300 kWh.

– Cik nozīmīgs jums ir “Lielā loma” apbalvojums?
– Mēs ikdienā cenšamies visu darīt iespējami labi un pareizi, un šo ieguldīto darbu ir ļoti grūti parādīt klientam, kurš, nopērkot produktu, to vienkārši apēd, nezinot, kā tas radīts. Apbalvojums ir mūsu darbu novērtējums, ka visu darām pareizi.

– Ar kādu produkciju “Unda” var lepoties?

– Galvenais produkts, ko ikdienā ražojam jau kopš pašiem pirmssākumiem, ir šprotes. Latvijā palikuši vairs tikai četri vai pieci nopietni šprotu ražotāji, starp kuriem esam arī mēs. Ikdienā strādājam tā, lai saražotu iespējami kvalitatīvus produktus, tomēr, ja arī gadās kādas kļūdas, nekavējoties izdarām visu iespējamo, lai tādas vairs neatkārtotos. Tāpēc lepojamies ar visiem saviem produktiem, jo tie ražoti ar patiesām rūpēm.

– Ar ko izceļas “Undas” ražotās šprotes citu ražotāju vidū?

– Ļoti svarīga ir laba izejviela – kvalitatīvas zivis, kam ir skaidra izsekojamība (MSC sertifikāts*). Tradicionālā kūpināšana, kas notiek pieredzējušu meistaru uzraudzībā. Mēs ļoti nopietni strādājam pie kvalitātes – regulāri veicam zivju un produkcijas analīzes dažādos posmos, uz ražošanas līnijām ir rentgena aparāts, kas pārbauda katru kārbiņu, vai tajā nav kāds svešķermenis. Ir ļoti daudz svarīgu posmu, kam jāpievērš uzmanība, kolīdz kādā no tiem rodas kļūmīte, to var just galarezultātā – nav vairs tā šprote.

Šprotei ir jābūt zeltainai, pareizi un glīti sakārtotai kārbā, labi jāizskatās, jābūt pareizai garšai. Tie, kuri ikdienā uzturā lieto šprotes, ātri saprot, kura šprote ir laba, kura ne tik laba. Man ir savs paņēmiens, kā testēt produkciju. Uz pārtikas izstādēm parasti dodamies kopā vairāki šprotu ražotāji. Mēs stendā stāvam burtiski plecu pie pleca. Apmeklētājiem parasti lūdzu izgaršot visas mūsu stendā piedāvātās šprotes un pēc tam atnākt un pateikt, kuras ir visgaršīgākās. Vienmēr saņemu atbildi, ka “Undas” šprotes ir garšīgākās.

– No kurienes iegādājaties izejvielu?

– Tā kā pamatprodukts ir šprotes, tad 90% izejvielas ir brētliņa tepat no Baltijas jūras, ko pērkam no diviem Latvijas un vienas Igaunijas zvejnieku kompānijas. Visi šie uzņēmumi brētliņas zvejo vienā Baltijas jūras zonā.

– Vēl pirms desmit gadiem teju 90% Latvijā saražoto  šprotu nonāca Krievijā un citās valstīs uz austrumiem no Latvijas. Kas šobrīd ir galvenie šprotu ēdāji?

– Krievijā šprotes ir ēstas kopš cara laikiem, tur šis produkts ir labi zināms un iecienīts, tādēļ arī vēsturiski uzņēmumi orientējās uz Krievijas tirgu. Tomēr arī pirms Krievijas embargo 2014. gadā mēs produkciju eksportējām uz Vāciju un ASV. Pēc embargo ieviešanas mēs aktīvi braucām uz visām pārtikas izstādēm. Sākumā interese bija piesardzīga, tie, kas pagaršoja, saprata, ka šprotes ir laba manta. Japāņi ir sajūsmā, viņiem šprotes ļoti garšo. Japāna pieprasa kārtīgi nokūpinātas šprotes, tur nekādu benzopirēna līmeņa ierobežojumu nav.

Rietumos ir sava specifika, tur nepieciešams stilīgāks iepakojums. Ar etiķetēm, kādas kārbām bija vēl 2014. gadā, kad atnācu šeit strādāt, Rietumu tirgū nebija, ko darīt. Seno “Undas” preču zīmi “Diplomats” atjaunojām 2017. gadā, un sākām metodiski pārstrādāt visus iepakojumus un tā dizainu atbilstoši Rietumu tirgus prasībām, tiesa, klasiskajai šprotei saglabājot tradicionālo melno fonu.

– Tirgus maiņa ir komplicēts process, cik ātri to var paveikt?

– Mēs parasti strādājam ar izplatītājiem jeb distributoriem. Paiet vismaz gads vai divi, kamēr var iegūt jaunu nopietnu klientu. Tāds ir laiks no pirmās sarunas izstādē līdz piegādes līguma noslēgšanai. Šajā laikā notiek klientu rīkoti auditi, pārbaudes, testi, paraugu izvērtēšana pie izplatītāja klientiem. Kovidapstākļos šis process notiek vēl ilgāk. Šajā laikā jauna produkta ieviešana ir ļoti piņķerīga, jo birojos, kur pienāk testējamie produkti, reti kāds ierodas. Ja ierodas, tad jārēķinās, ka arī distributora klients darbā regulāri neparādās un produktu testēšana ievelkas. Paiet trīs mēneši, līdz kāds jauno produktu pagarašo. Turklāt neesam jau vienīgie, kas sūta savus produktus testēšanai.

– Sākoties pandēmijai, zivapstrādes nozares pārstāvji ziņoja par strauji augošu pieprasījumu pēc konserviem, jo pircēji centās izvēlēties ilgāk uzglabājamus produktus. Kādi ir jūsu novērojumi?

– Mums situācija veidojās interesanta jau kopš 2015. gada, kad izjutām Krievijas embargo. Pagāja vairāki gadi, kamēr izdevās pārvirzīt noietu uz rietumiem. Pienāca 2019. gada vasara, parasti katru gadu augustā ejam atvaļinājumos, ražotni apstādinām ikgadējo uzlabojumu un remontdarbu veikšanai. Atnācām no atvaļinājuma un secinājām, ka situācija radikāli mainījusies – mēs vairs nespējām saražot tik daudz, cik klienti pieprasīja. Pienāca 2020. gada marts, un pieprasījuma apjomi pieauga vēl straujāk. Gads pagāja sarunās ar klientiem, skaidrojot, kādēļ ne visus viņu pieprasījumus spējam izpildīt laikus. Līdz gada beigām situāciju sabalansējām – pieņēmām darbā papildu cilvēkus, pilnveidojām ražošanas procesus.

Ja jūs man prasītu, vai mēs gribētu atgriezties Krievijas tirgū, es teiktu – nē. Vienīgā priekšrocība, strādājot tur, bija tā, ka bija viegli saplānot ražošanu, jo bija tikai viens liels klients, atlika tikai strādāt un sūtīt produkciju. Tagad ir daudz klientu, tādēļ vairāk laika paiet, gudri plānojot ražošanu. Krievijā arī ļoti pieprasīja cepto brēliņu konservus. Tagad pieprasītākās ir šprotes, bet tas nozīmē, ka samazinās kopējā produktivitāte. Cepto brētliņu var saražot ar daudz mazāku cilvēku skaitu, nekā, ražojot šprotes, kur zivis uzver, nokūpina un tikai tad ar rokām sarindo kārbiņās. Arī tagad eksportējam ceptās brētliņas, bet to kopējais apjoms vairs ne tuvu nav puse no visa saražotā daudzuma, kā tas bija iepriekš. Bet mēs pie šī jautājuma aktīvi strādājam.

Tuvākajā laikā paradīsies 10 jauni cepto brētliņu konservu veidi, kas orientēti tieši rietumu tirgum.  Tā būs produkcija 10 atšķirīgās eksotiskās mērcītēs – garšo fantastiski labi!

– Kas izstrādā receptūru?

– Kopš pagājušā gada uzņēmumā ir jauns pārtikas tehnologs, bet lielāko daļu ideju ģenerēju es un visa komanda kopā. Visiem ir idejas, un tās vienmēr apspriežam un daudz eksperimentējam. Tehnoloģe ir tas cilvēks, kurš šīs nereti trakās idejas īsteno dzīvē. Katru nedēļu tiek radīts kas jauns, tad degustējam, testējam, vērtējam, kas sanācis. Pie jaunās sērijas strādājam vairāk kā trīs mēnešus. Jaunām garšām mums ideju netrūkst.

– Cik liela ir pieaugušo energoresursu cenu ietekme?

– Elektrības cenas mūs ietekmē salīdzinoši mazāk, lielākais izmaksu pieaugums ir gāzei, ko ražotnē izmantojam pietiekami daudz. Ja elektrības rēķins palielinājās par apmēram 50%, tad gāzei cenas kāpums bija aptuveni piecas reizes. Šīs izmaksas ir ļoti grūti strauji iekļaut produkta cenā. Līdz šim cenu produkcijai mainījām vidēji reizi gadā – sākoties zvejas sezonai, zvejnieki nosauca zivju cenu, tāpat arī bija zināms, kā mainīsies iepakojuma cenas. Gada beigās visi zināja, ka būs vienošanās par jaunajām cenām, un pārsteigumu nebija. Pēdējos trīs gadus cenas mums nākas pārskatīt vairākas reizes gadā. Un katru reizi tas ir milzīgs izaicinājums, jo no visām pusēm ir argumenti, kādēļ to nevar pieņemt. Mierina tas, ka neesam šo cenu celšanas iniciatori, un faktiski apstākļu dēļ to šodien dara visi ražotāji. Tikai diemžēl izmaksu un līdz ar to arī produkcijas cenu pieaugums ir pārāk straujš.

– Pērn uzstādījāt jaunas ražošanas līnijas, vai jūtat uzlabojumus efektivitātē?

– Jaunas ražošanas līnijas mums bija nepieciešamas, jo vecās savu mūžu bija nokalpojušas. Ja uz vecajām līnijām bija 42 darbavietas, tad tagad – 60. Uz vecajām līnijām bija grūti variēt ar produkcijas veidiem, ar jaunajām esam kļuvuši elastīgāki, jo uz tās varam vienlaikus ražot divus un vairāk produkcijas veidu. Tagad varam, piemēram, uz vienas līnijas ražot ceptās brētliņas un pārējām divām – šprotes. Ir mazinājušās dīkstāves.

Runājot par automatizāciju, zinām, ka uzņēmums “Peruza” strādā pie mūsdienīga automātiska zivju vērēja. Ja šī iecere izdosies, tad mūsu gadījumā, piemēram, 40–50 cilvēki, kas tagad strādā vēršanas cehā, var nākt strādāt pie blīvēšanas līnijām, un mūsu produktivitāte dubultosies. Blīvēšanas automatizācija gan tik drīz visticamāk netiks izdomāta. Lāzeri un sensori darbojas precīzi, ja ir vienāda izmēra izejvielas, zivis pēc izmēriem tomēr atšķiras.

Padomju laikos, kad darbaspēks bija lēts, šprotes tika uztverts kā lēts masu produkts. Šodien, līdz ar pieaugošajām darbaspēka izmaksām, šprotes patiesībā ir kļuvušas par ekskluzīvu produktu. Mēģiniet to kādam iestāstīt! Viena lieta ir automatizēta laša filejas konservu ražošana, cita – šprotes, kur katru zivtiņu pareizi un akurāti jāsaliek kārbā ar rokām.

– Savulaik “Undā” strādāja 300 darbinieku, cik ir tagad, vai atgriezīsies laiki, kad spēsiet nodarbināt 300?

– Ja mums būtu pieejami 300 cilvēki, mēs varētu nodarbināt visus. Kāptu apgrozījums. Jo vairāk uzņēmumā varētu ražot, jo labāka būtu produkta pašizmaksa. Tas tikai veicinātu pārdošanas apjomu pieaugumu. Vienai pilnai maiņai mums nepieciešami aptuveni 180 cilvēki. Rekordapjomi ražošanā bija 2014. gadā, kad nodarbinājām 250 cilvēkus. Tagad es ļoti vēlētos, ka mēs varētu nokomplektēt vienu pilnu maiņu. Trīs gadus pēc kārtas mums ir gandrīz nemainīgs darbinieku skaits – vieni atnāk, citi aiziet, darbiniekus atrast ir grūti. Mēs cilvēkus vedam no plašas apkārtnes, no Kauguriem un Tukuma līdz Mērsragam un Vandzenei.

– Vai varat maksāt konkurētspējīgas algas?

– Uzskatu, ka “Unda” ir labs un godīgs darbadevējs. Alga atkarīga no darba apjoma – jo lielāks darba ieguldījums, jo lielāka alga. Uz līnijām uzstādītā automātika saskaita katru kārbu, ko darbinieks saražo. Lai arī uz līnijām kārbas ir skaitītas visos laikos, varēja diskutēt, cik korekti tas tika darīts. Pērn janvārī darba uzskaitē ieviesām pārmaiņas, lai cilvēki precīzi zinātu, par ko ir saņemta alga. Visiem ir skaidrs, cik par ko tiek maksāts. Vidējā alga pie mums salīdzinājumā ar nozari kopumā noteikti ir virs vidējās. Svarīgi ir arī darba apstākļi. Arī šajā aspektā mēs noteikti esam vieni no labākajiem!

- Laikā, kad uzņēmumiem nācās pārorientēties uz rietumu tirgiem, atsevišķi uzņēmumi mainīja sortimentu, piedāvājot pircējiem dārgāku zivju produkciju, kurā izmantoja lašu, siļķu, skumbriju liemeņus. Esat palikuši uzticīgi brētliņām no Baltijas jūras?

- Strādāt ar okeāna zivīm savā ziņā ir vienkāršāk, tas prasa mazāk darbspēka, procesu vieglāk automatizēt. Taču mums šodien  ir grūti “ielēkt” šajā tirgū, jo tajā sīvi konkurē lieli Eiropas uzņēmumi, kuriem ir lieli ražošanas apjomi. Viņi iepērk izejvielu ļoti lielos apjomos. Lai nopietni konkurētu ar tiem, mums vajadzētu sākumā strādāt ar lieliem zaudējumiem.

Šodien mēs tam īsti neesam gatavi.  Turklāt esam īsti lietpratēji, strādājot ar brētliņu,  tāpēc, attīstīsim savas prasmes, pilnveidosim zināšanas un būsim labākie savā nišā! Vismaz pagaidām.

– Kādi ir tuvākie attīstības plāni?

– Plānojam noliktavu automatizāciju, lai produkciju var aplīmēt un iepakot automātiski. Drīzumā ceram pabeigt projektu par saules enerģijas izmantošanu – esam sākuši saules paneļu izvietošanu, līdz ar to būsim otrais zivrūpniecības uzņēmums Latvijā, kur elektroenerģijas ražošanai izmantosim saules enerģiju. Rēķinām, ka 20-30% enerģijas, kas mums nepieciešama, varēsim saražot paši. Ir daudz dažādu projektu un plānu.

 

* MSC CoC/ASC CoC sertifikāts norāda, ka zivs ir audzēta, nozvejota un apstrādāta atbilstoši visām vides, higiēnas un labklājības prasībām, bet produkcijas iepakojums ir videi draudzīgs.

Iveta Tomsone,
LLKC Apgāda vadītāja

 

Oriģināls pārpublicēts no laukutikls.lv